Ikviens var kļūt par veiksmīgu fotogrāfu. Tā ir galvenā Emma Svensson motivācija. Viņa pirms 20 gadiem sāka fotografēt koncertus. Šajā pasaulē, kur visu noteica vīrieši, neviens viņu neuztvēra nopietni, taču viņa parādīja, ka viņi kļūdās. Viņa izveidoja savu tīmekļa vietni, kas pārvērtās par aģentūru, kura pārstāv veiksmīgus fotogrāfus, un viņai bija savs fotografēšanas uzņēmums, kurā pārsvarā tika nodarbinātas fotogrāfes sievietes. Jaunus apvāršņus viņa cenšas sasniegt arī savā personīgajā dzīvē: iekarojot Eiropas augstākos kalnus, viņa demonstrē, ka sievietes var izdarīt visu to pašu, ko vīrieši: “Sievietes nedrīkst domāt, ka ir sliktākas par vīriešiem.”
Viņa vēl aizvien atceras, kad iemīlējās fotografēšanā: “Vienpadsmit gadu vecumā es atradu vecāku videokameru. Tā kļuva par manu mīļāko rotaļlietu. Es vēlējos kļūt par režisori.” Taču citi mazā Zviedrijas ciema iedzīvotāji ieteica viņai nenodarboties ar fotografēšanu, jo šajā jomā pastāvēja liela konkurence. Šajā profesijā būtu grūti nopelnīt iztiku. “Tādēļ es vairākus gadus neuzņēmu nevienu fotogrāfiju. Kad 2002. gadā apmeklēju koncertu, es paņēmu līdzi kameru un, lai gan nekad iepriekš nebiju fotografējusi koncertus, tiklīdz sāku uzņemt fotogrāfijas, es uzreiz sapratu, ka esmu radīta šim darbam. Tā bija mīlestība no pirmā skatiena.”
Internets kļuva arvien populārāks. “Bija daudz tīmekļa vietņu, kurās bija raksti par mūziku, taču tajās nebija daudz bilžu no koncertiem, tādēļ es radīju tīmekļa vietni. Tajā laikā būt par sievieti fotogrāfi pasaulē, kur visu noteica vīrieši pusmūža vecumā, bija ļoti grūti. Neviens mani neuztvēra nopietni, viņi ar mani pat nesveicinājās. Tā kā es biju sieviete, es nedrīkstēju atrasties aizkulisēs, kur izklaidējās vīrieši.
Taču man izdevās publicēt arvien vairāk fotogrāfiju savā tīmekļa vietnē, un es lūdzu citiem jauniem un ambicioziem fotogrāfiem man pievienoties. Mūs pamanīja: laikraksti un žurnāli sāka izmantot mūsu fotogrāfijas, un mēs kļuvām par veiksmīgu aģentūru. Vecie fotogrāfi mūs ienīda. Piecpadsmit gadus pēc kārtas mūsu fotogrāfi saņēma apbalvojumus par labākajām koncertu fotogrāfijām. Daži no viņiem pat kļuva par ļoti veiksmīgiem fotogrāfiem, savukārt citi vēl aizvien strādā par attēlu redaktoriem vai galerijās. Es lepojos, ka biju neliela daļa no viņu veiksmes stāsta.”
Strādājot par fotografēšanas pasniedzēju, viņa ievēroja, ka, lai gan 80 procenti no studējošajiem bija sievietes, pēc absolvēšanas 95 procenti no darbiem nozarē tika vīriešiem. “Aģenti un cilvēki, kas pieņēma darbā, bija vīrieši. Es cīnījos pret šo aizspriedumu un centos palielināt informētību par šo jautājumu. Tas man radīja daudz problēmu, taču bija tā vērts. Jaunās fotogrāfes man pat pateicās par šo. Tas deva viņām spēku sāk savu fotogrāfa karjeru.”
Vēl viens notikums, kas izmainīja Emmas dzīvi, bija filmas “Everests”noskatīšanās lidojuma laikā. “Es lidoju uz Jaunzēlandi. Šī filma mani iedvesmoja tāpat kā manas pirmās koncertu fotogrāfijas. Es vienkārši zināju, ka man jānodarbojas ar kāpšanu kalnos. Cilvēki – pat mans toreizējais puisis – teica, ka man to nevajadzētu darīt. Viņi teica, ka kalnos kāpšana ir pārāk bīstama aktivitāte sievietēm. Taču es to izdarīju tik un tā. Kad sasniedzu Eiropas augstākā kalna virsotni, es vēlējos turpināt nodarboties ar šo aktivitāti. Tādēļ es noteicu sev mērķi: gada laikā uzkāpt Eiropas augstākajās virsotnēs. Un es to paveicu. Turklāt: esmu pabijusi 61 virsotnē.”
Šobrīd viņas laiks tiek sadalīts starp fotografēšanu un kāpšanu kalnos. “Vienu daļu savas dzīves pavadu fotografējot, savukārt otru esmu kalnos.” Viņa vēl aizvien saskaras ar aizspriedumiem: “Jau no bērnības sievietes tiek audzinātas baidīties no šādiem piedzīvojumiem. Ceļot vienatnē un darīt neierastas lietas ir bīstami. Es tam nepiekrītu. Es ceļoju uz nomaļām vietām, un man nekad nav bijis bail. Tas, ka esi sieviete, nenozīmē, ka nevari dzīvot pēc sirds patikas.”
Viņai ir pašai sava studija, kurā strādā tikai sievietes. “Agrāk es nodarbināju 12 cilvēkus, taču kāpšana kalnos to ir apgrūtinājusi. Tādēļ tagad atkal strādāju ar trim cilvēkiem – plānotāju, fotogrāfu un asistentu –, kā arī pārraugu praktikantu darbu. Kad pieņēmu darbā jauns cilvēkus, no 100 saņemtajām vēstulēm vislabākās bija tieši sieviešu rakstītās. Fotogrāfa darbs var būt ļoti vientuļš, tādēļ ir patīkami strādāt komandā, savstarpēji reaģēt uz darbiem un dzirdēt citus viedokļus.”
Pagājušajā gadā viņa pirmo reizi darbā sāka izmantot Panasonic LUMIX kameras. “Es izmēģināju Panasonic LUMIX S1R. Es biju patīkami pārsteigta par attēlu kvalitāti, man tas bija atklājums. Kad kāpju kalnos, izmantoju Panasonic LUMIX GX9. Es nēsāju kameru iekārtu kaklā, jo tā principā netiktu izmantota, ja atrastos mugursomā, tādēļ kamerai ir jāspēj izturēt diezgan daudz: lietus, sniegs un triecieni pret akmeņiem. Tā turpina darboties ideāli arī pēc vesela gada ļoti smagos apstākļos.”
Emma Svensson
Emma Svensson sāka darboties fotogrāfijas jomā 2002. gadā, iemūžinot mūziķus un koncertus, kā arī gūstot atpazīstamību modes fotogrāfijas industrijā. Paralēli centieniem sasniegt pasaules rekordu, uzkāpjot 61 Eiropas augstākajā virsotnē, viņa vada studiju, kurā darbojas vairākas fotogrāfes. Emma tiecas panākt pārmaiņas, lai nodrošinātu sievietēm vienlīdzīgas iespējas fotogrāfijas nozarē, un ļoti iedrošina cilvēkus īstenot viņu sapņus.
